Bet tagad es esmu kā par daudz noskaņota stīga, kas kuru katru brīdi pārtrūks. Tad emocijas lidos katra uz savu pusi un pielips citiem. Viens noķers manu prieku, cits – sapņus, bet citam galvassāpes sagādās man egoisms. Tad es vairs nesmaidīšu, neraudāšu, neticēšu. Es būšu kā caurvējš. Man nerūpēs nekas. Pat tas, kas tagad liek censties un spuroties uz priekšu, bet, lai arī vairs neticēšu brīnumiem, es ticēšu tev. Kaut akli, bet ticēšu. Izdzīvošu! Rūpēšos. Apsolu!…
