-
Psihosomatika
«Veselība tiek definēta kā trīs veidu labsajūta - fiziska, sociāla un emocionāla. Emocionālo vai psihisko veselību Pasaules Veselības organizācija (PVO) definē kā tādu labsajūtas stāvokli, kas cilvēkam ļauj labāk īstenot savu potenciālu, tikt galā ar stresa situācijām, produktīvāk strādāt, būt veiksmīgākam kā bērnu vecākam un veiksmīgākam attiecībās kopumā. No šīs PVO definīcijas izriet, ka psihiskā veselība paaugstina cilvēka dzīves kvalitāti visdažādākajos aspektos, tai skaitā uzlabojot fizisko veselību. Ārstiem ir svarīgi šo psihiskās un fiziskās veselības mijiedarbību izprast, atzīt un ieviest veselības aprūpes praksē.
Šajā ziņā Latvija ir viena no piemēra valstīm Eiropā, kur līdzīgi kā Vācijā, psihosomatiskā medicīna un psihoterapija ir atsevišķa ārstu specialitāte. Tāpat RSU Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedrā 20 gadu laikā ir izveidotas apmācību programmas psihosomatiskajā medicīnā studentiem, rezidentiem un ārstiem.
Emocionālās jeb psihiskās veselības trūkuma vai pārlieku lielas spriedzes gadījumā fiziskā veselība pasliktinās. Psihosomatiskā medicīna ir veselības nozare - kura pēta emocionālo faktoru nozīmi fizisko slimību novēršanā jeb profilaksē, diagnostikā un ārstēšanā. Psihosomatiskās medicīnas speciālists, ārsts psihoterapeits ārstē cilvēku kā vienotu veselumu, pievērš uzmanību ne tikai sūdzībām par ķermeņa simptomiem, bet arī emocionālā stāvokļa sūdzībām.
Psihosomatiskās pieejas jautājumu aktualitāte: problēma ir tā, ka psihisko traucējumu skaits pasaulē pieaug. Psihisko traucējumu biežums Eiropā šobrīd sasniedz 38% populācijā.
…
1. Veselība kā efektīva adaptācija. Adaptācijas un dezaptācijas jēdzini. Cilvēki, biež, lieto terminu – harmonija. Savos centienos, vienmēr, uzsver tiekšanos pēc harmoniskas un veiksmīgas dzīves. Veselība – ir viens no harmoniskas dzīves priekšnoteikumiem un dzīves kvalitāte – ir viens no galvenajiem veselības kritērijiem, kuru nosaka katra indivīda atšķirīgā izpratne, vecums, piederība pie kultūras, izglītības līmeņa, fiziskā stāvokļa konkrētajā brīdī, u.c. Pēdējo gadu zinātnieku veiktie pētījumi pierāda, ka ļoti daudzu veselības traucējumu attīstībā nozīme ir psiholoģiskajiem faktoriem, notikumiem, kas ietekmējuši konkrētā cilvēka fizisko un garīgo attīstību, cilvēku savstarpējām attiecībām, videi, kurā indivīds dzīvo, u.c.apstākļiem. Spriedze jeb stress, kā arī trauksme un hroniskas trauksmes stāvokļi ir viena no aktuālākajām un būtiskākajām psihososciālās aprūpes problēmām. H. Seljē, pētot adaptācijas sindromu un stresa reakcijas, konstatējis, ka stress – vai nu eistress (konstruktīvs) vai distress (destruktīvs) – pastāv un darbojas nepārtraukti. Ilgstošs distress izraisa virkni “stresa” saslimšanu: kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnu čūlas, diabētu, uc. Adaptācijas sindromam ir vairākas stadijas – trauksmes, rezistences un izsīkuma stadija. Katrā no tām realizējas noteiktas reakcijas – atkarībā no stresora specifikas, iedarbības ilguma un organisma individuālajām īpatnībām. Stresori pēc izcelsmes var būt dažādi – gan somatiski (slimība, piemēram, vīrusu infekcija), gan psihoemocionāli (atlaišana no darba). Visi stresori darbojas uz centrālo nervu sistēmu. Psihoemocionālās spriedzes reakcijas sākas tieši ar norisēm galvas smadzeņu garozā un, saglabājoties emocionālajam sasprindzinājumam, aktivizē veģetatīvās nervu sistēmas veidojumus un, tādējādi, ietekmē iekšējo orgānu normālās funkcijas. Būtisku ietekmi uz cilvēka reakcijām, viennozīmīgi, atstāj sociālā vide.
