Okupācijas vara iedragāja to radošo personību dzīves, kuri nepakļāvās tās dzelžainajai iekārtai. To parāda Dagmāras un Kārļa dzīve pēc atkalsatikšanās. Kārli šis režīms jau daļēji bija nospiedis uz ceļiem. Viņš bija sācis pakļauties sludinātajai ideoloģijai, lai justos iederīgs. Turpretī Dagmāra bija saglabājusi savu personību, ticību tai mākslai, kuru pazina pirms komunisma ienākšanas Latvijā. Izsūtījums bija iedūris viņas dzīvē sāpju ērkšķus, no kuriem pat tik radoši spēcīga personība nespēja atbrīvoties. Abu uzskatu atšķirības attālināja viņus vienu no otra. Sava nozīme bija arī ilgajam prombūtnes laikam, kas bija radījis viņu starpā plaisu. Kārļa slēptā meita, pašu ģimenes pieauguma neesamība, mākslas noniecināšana – visi šie iemesli un vēl daudzas citas tiešas un netiešas sakarības viņu likteņos – gan Dagmāras, gan Kārļa – bija ienesušas tukšuma dvašu un izpostītas dzīves sajūtu. Viņu ikdienai uz visiem laikiem bija zudusi pat tā mazā laime par to, ka viņi bija viens otram.
Šis romāns ir spilgts apliecinājums tam, kā radoša cilvēka dzīve tajos morālā būra laikos varēja tikt sagrauta un neatgriezeniski sadragāta.
…
