Teritoriālā decentralizācija. Traucējumi ceļa uz demokrātiskajām reformām Centrālajā un Austrumeiropā.
Decentralizācija – teritoriālo valsts struktūru transformācija, daļēji teritoriālās pašpārvaldes ieviešana – bija aplūkojams kā pamatuzdevums politikas un administratīvo sistēmu pārstrukturēšanas procesā Centrālā un A. Eiropā pēc 1989. gada. Teritoriālās pārvaldīšanas reformas sākās pēc Komunistisko režīmu sabrukuma. Šis notikums ir būtisks postkomunistiskās attīstības kontekstā, jo pārvaldes teritoriālā decentralizācija, kas ir pirmās transformācijas programmas stūrakmens nepiepildījās tā, kā tika gaidīts.
Administratīvās reformas, kā meklējumi pēc optimālās vertikālās pārvaldes teritoriālās struktūras un pēc optimālās pārvaldes apgabaliem vienmēr bija ļoti būtisks notikums. Kā likums, pārvaldes institūcijas ir plānots, ka rīkosies ne tikai ģeogrāfiskā līmenī – tās ir organizētas vairākās teritoriālās rindās. Turklāt, nacionālajās administratīvajās institūcijās eksistē institūcijas, kas strādā arī subnacionālājos līmeņos – tipiski reģionālā un lokālā līmenī. Tas, ka ir vajadzīga tāda struktūra nosaka divi argumenti.
1. tā kā birokrātiskās organizācijas, valdības ir spiestas dekoncentrēt dažas no savām funkcijām gar ģeogrāfisko skalu (laikam domāts, ka vertikāli), lai sasniegtu augstāko efektivitāti – abus, iekšējo administratīvo efektivitāti un efektivitāte pakalpojumu sniegšanā.…
