Darba ētika

Cilvēks ir dzīva, aktīva un darbīga būtne, kura attiecības ar apkārtējo vidi dinamiskas. Bet nejau katru rīcību cilvēka dzīvē var nosaukt par darbu. Ko mēs īsti saucam par darbu? Par darbu var saukt arī izdzīvošanas nosacījumus. Cilvēks pieder pie dzīvās pasaules un cilvēka darba uzdevums ir iegūt izdzīvošanas noteikumus, jo cilvēkam piemīt neatņemamas dzīvnieciskās dabas prasības (piem., ēst, dzert). Tas ir veids kā mēs atšķiramies no dzīvniekiem, paužot darba cilvēcisko raksturu. Un darba rezultātā cilvēks izveido saimniecisko, ekonomisko attiecību sistēmu kā kultūrvēstures neatņemamu sastāvdaļu, kurā viņš attīsta sevi. „Darbs ir process, kurā dzīvnieciskais, dabiskais tiek pakļauts sociālajam dzīves režīmam, kas atšķiras ar citu ritmu un kārtību, uzdevumiem un mērķiem.” Cilvēka darbs nav šķirams no tā jēgas, kas paredz cilvēka spēju apjēgt, apjaust, apzināties virsbioloģisko perspektīvu, kura paveras darbā (piem., spēju ielūkuties lietu būtībā u.tml.). Ir šausmīgi, ja cilvēks nesaskata savā darbā jēgu vai arī ir spiests veikt bezjēdzīgu darbu, kas pēc būtības vairs nav darbs, bet tā imitācija. Tā ir rīcība bez mērķa apzināšanās, bet nemērķtiecība ir jēgas zudums kā cilvēciskās dzīves pamatu iztrūkums. Pietiekami ilgā laikposmā šāda rīcība grauj cilvēciskā pamatus, deorganizē un demoralizē cilvēku, pārvēršot viņu par „staigājošu mironi”.