Atgriezies Zalcburgā, Volfhangs iet tēva pēdās un kļūst par koncertmeistaru arhibīskapa kalpībā, kā vijolnieks un klavesīnists patstāvīgi piedalās Zalcburgas orķestra darbībā. Komponista ģēnijs atklājas ne vien faktā, ka tas, neskatoties uz lielo darba apjomu arhibīskapa labā, arī spēj sacerēt lielu daudzumu darbu, bet arī tajā, ka Mocarts gandrīz visus tā laika žanrus padziļina, bagātina un pārveido, atstājot nesajaucamas autora stila pēdas. Daudzie koncerti, simfonijas, kvarteti, sonātes un baznīcas mūzika, kuri tiek sacerēti šajā periodā, raksturo autora māksliniecisko interešu daudzveidību un iztēles plašumu.
Nespēja samierinātie ar paverdzinošos arhibīskapa attieksmi un saldsērīgas atmiņas par jaunības gadiem, kad tas tika apjūsmots kā brīnumbērns un apbērts ar dāvanām, nobriedušo mākslinieku neapmierināja un 1781. gadā tas aiziet no arhibīskapa galma. Šo lēmumu pastiprināja arī vēlme pamest Zalcburgu, kurā bija vērojama kulturālo interešu šaurība un nebija operteātra, kur īstenot savas skatuviskās ieceres. Mocarts ir vēsturē iegājis kā brīvdomātājs un nekautrējās nosodīt aizbildniecisko sistēmu un par arhibīskapa galma mūziķus raksturot kā „rupjus, nevīžīgus un izlaidīgus”.
Mākslinieciskās patstāvības un brīvības sākums bija pozitīvs – mākslinieks pārcēlās uz Vīni, kur pulcināja pilnas koncertzāles kā ievērojamākais Vīnes pianists.…
