Laiks, šķiet, ir viens no biedējošākajiem vārdiem mūsdienu pilsētnieka ausīm. Tu atver no rīta acis un apzinies, ka priekšā ir visa diena – vismaz 12 stundas, lai darītu iecerēto. Un tomēr ar to ir par maz. Laiks aizskrien nemanot un tas ir nepielūdzams, reizēs, kad darbu rinda vēl pietiekoši gara. Tomēr vēsturiski esam izdomājuši šo atskaites sistēmu pēc kuras vadīties. Pat mūsdienās pastāv sabiedrības, kurās laiku joprojām neskaita mums ierastajās vienībās un tas nav kļuvis par nepietiekamu resursu. Aizsāku eseju ar piemēru par pilsētnieku, jo, manuprāt, pilsētas vidē laika un telpas izpratne atšķiras no lauku vides, vai atšķiras kāda tā ir rietumos un kāda austrumos. …
