Notikums, kas deva visspēcīgāko impulsu latviešu tautas nacionālajiem un politiskajiem centieniem, bija 1917. gada Februāra revolūcija – nodibinoties demokrātiskai iekārtai Krievijā, arī latviešiem bija iespēja veidot likumīgas politiskās partijas, un līdz ar 1917. gada martu blakus atsevišķiem ideologiem un tiesību cīnītājiem nostājās partijas. Legālu darbību uzsāka Latvijas Sociāldemokrātija un sociālrevolucionāru partija, kas līdz tam laikam bija darbojušās pagrīdē, un nodibinājās septiņas pilsoniskās partijas: Nacionāldemokrātu partija, Neatkarības apvienība, Republikāniskā partija, Demokrātu partija, Radikāldemokrātu partija, Zemnieku savienība un Latgales Ļaužu partija. Beidzot varēja plaši un netraucēti apspriest Latvijas autonomijas plānus, jo par to vairs nedraudēja sods. Jaunās politiskās partijas vēl bija organizatoriski vājas, ar mazu politisko ietekmi, un neviena no šim partijām vēl neprasīja pilnīgu atdalīšanos no Krievijas, bet uzstājās par vairāk vai mazāk plašu politisko autonomiju. Pēc Miķeļa Valtera domām, šim laikam bija raksturīgas dažādas negatīvas sīkas politiskās strāvas, plašā sabiedrībā valdīja pilnīga nezināšana valsts lietās, viena daļa pievērsās Krievijai, otra – Vācijai, bija raksturīgs arī apolitisms vai politisko problēmu skatīšana no kāda šaurāka partijas viedokļa.…
