Katram cilvēkam-dižčiltīgajam,pilsētniekam, garīdzniekam sabiedrībā bija sava vieta.Katrs piedzima savā kārtā, izpildīja savus pienākumus uz Zemes dzīves laikā un atstāja šo kārtu pēcnācējiem. Viduskaiki nemaz citādu domāšanu nepazina.Dominēja pamatatziņa, ka visu tiesību avots ir Dievs-’’Dievs pats ir taisnīgums, tāpēc tiesības viņam ir mīļas”. Turpretim viduslaikos tiesiskā nevienlīdzība bija pašsaprotama lieta. Brīvība viduslaikos bija saistīta ar privilēģijām, kuras tika dotas korporatīvi;pilsētas draudzēm, birģeru cunftē.u.c. Pat ubagi viduskaikos ir profesija, īpaši organizēta „kārta”.Līdzās grupu hierarhijai nozīme bija arī katra atsevišķa cilvēka pozīcijai grupas ietvaros.Arī brālībās visi to locekļi nebija vienlīdzīgi. Iestāšanās klosterī bija sava veida jauna piedzinšana. Dižciltīgo vidū precības vai saimes ‘’galvas’’nāve varēja radikāli izmainīt cilvēku pozīciju. Starp kārtām nebija stingru nepārkāpjamu robežu. …
