Runājot par globalizācijas ietekmi, Eiropa drīzāk atbild uz globālo ekonomikas un politikas attīstību, nekā to veido. Globālā attīstība ārpus ES kontroles nosaka tās globālās politikas un ES lēmumu pieņēmējiem pieejamo iespēju darba kārtību. Piemēram, pēdējās dekādēs ES ir bijusi spiesta reaģēt uz divām galvenajām eksogēnajām attīstībām: ekonomiskā globalizācija un Aukstā kara beigas.1
Skatoties uz ekonomisko globalizāciju, kopš 70to gadu vidus ir ievērojami pieaugusi pārrobežu tirdzniecība un kapitāla kustība. Importa apjomi no1973.-1987.g. ir palielinājuši attīstīto industriālo valstu IKP par 22%. Kamēr iekšējais pieprasījums auga par apmēram 2% gadā, tikmēr starptautiskā tirdzniecība- jau par 5%. Pārrobežu kapitāla plūsma palielinājās ātrāk nekā iekšējās prasības pēc kapitāla, starptautiskā kapitāla plūsma strauji pieauga, un pieauga arī pasaules līmeņa tirgi.2
Šai ekonomiskajai globalizācijai bija divi galvenie efekti. Pirmkārt, globalizācija veicināja globālo konverģenci preču, pakalpojumu un kapitāla cenās, kas piespieda arī ES veikt tās iekšējās politikas reformas, lai ļautos konverģencei ar globālajiem konkurentiem. …
