Hjūms beigās mūs mudina uzdot sev jautājumus, kā, piemēram, "Vai tajā ir abstrakti argumenti par skaita daudzumu? Nē. Vai tajā ir eksperimentāli pamatojumi attiecībā uz faktu un esamību? Nē. Tad uzticiet to liesmām: Jo tajā var būt tikai sofisms un ilūzijas." Tātad varam secināt, ka visu jāuzlūko no jauna un ar zināmu skepses devu, mēs nevaram apstāties savā domu gājienā, varam noteikt tikai temporālas definīcijas. Izmantojot abstraktus argumentus, kas nav atrauti no realitātes, un respektējot noteiktus faktus, mēs varam nošķirt pareizo un nepareizo un dzīvot ar viņiem savienībā. Šaubīties nozīmē būt cilvēkam. Mēs mācāmies, kad pieņemam nenoteiktību, un augam, kad veicam pašregulāciju. Skepse ir prāta stāvoklis, kas ļauj uzplaukt pareiza veida šaubām. Ir viegli redzēt pasauli tādu, kādu vēlamies to redzēt. Bet ir vajadzīga drosme, lai mēģinātu redzēt to tādu, kāda tā ir, kas pārsniedz jēdzienus un idejas, par kurām mēs domājam laiku.…
