Mēs dzīvojam laikā, kad viss strauji mainās un attīstās. Nekas nestāv uz vietas. Paskatoties uz bērniem, arī viņi savās domās, rīcībā seko līdzi jaunajam laikam, jaunajām idejām un tehnoloģijām, taču skolas rada vispusīgi pierastu un neinteresantu vidi. Mācību programmas ir nedzīvas un nepakļāvīgas pārmaiņām- pārāk daudz formālās izglītības, kā arī sen jau pieņemto izglītību principu neievērošana. Kā, lai bērniem būtu interese mācīties, ja ārpus skolas notiek dzīvīgāka un krāsaināka dzīve? Skolēniem jāparāda jaunas saiknes ar pasauli.
Ja paskatās uz esošajiem izglītības principiem, tad viens no tiem ir humanitātes princips- cilvēka atzīšana par pamatvērtību, viņa brīvība, patstāvība un atbildība. Kāda runa var būt skolās par patstāvību , ja skolēni tiek padarīti atkarīgi no instrukcijām un sodīti, ja tiecas pēc patstāvības. Strādājot atzīmju un citu pakļaujošu māņu dēļ, skolēnam zūd saikne ar patieso izglītības nozīmi viņa dzīvē- izglītības elementi kļūst par atkarības rīkiem, nevis par brīvību…
