Eksistenciālisma iezīmes Albēra Kamī darbā "Svešinieks"

Ievads
Ar 19. gs. otro pusi un 20. gs. sākumu saistās būtiskas pārmaiņas Rietumu cilvēka pasaules redzējumā, kā arī dzīvē kopumā. Tas saistīts ar tā laika vēstures notikumiem, kas, manuprāt, vēsturiski ir ļoti nozīmīgi. Tieši šā iemesla dēļ es arī vēlējos labāk izprast, kas notika ar tā laika sabiedrību- kādas pārmaiņas tā pieredzēja, un kādas bija izjūtas tā laika cilvēkam. Lai to izdarītu, es nolēmu izpētīt eksistenciālismu, kā arī iepazīties ar šī filozofijas virziena filozofiem un viņu darbiem.
Šis referāts būs par eksistenciālismu kā filozofijas virzienu, kas izveidojies 20. gs. sākumā, un franču filozofu Albēru Kamī, kā tā pārstāvi, kā arī par viņa sarakstīto stāstu „Svešinieks”, kurā ir novērojamas eksistenciālisma pazīmes.

1. Laikmeta raksturojums
Divdesmitajam gadsimtam ir raksturīga sava, ļoti īpatnēja pasaules izjūta un meklējumi, kuri ļoti lielā mērā tiek ietekmēti ar tā brīža pasaules notikumiem. Šo notikumu izraisītās emocijas un pārdomas cilvēkos atspoguļojas arī filozofijā un filozofiskajā domā. Apkārtējo notikumu atspaids šoreiz neliek tik daudz aizdomāties par ideoloģiskām konstrukcijām, valsts reliģiju formām, bet gan par cilvēka vietu un lomu tajās. Par fonu šiem meklējumiem tiek ņemta principiāla atteikšanās no ideoloģiskām shēmām, universālas iepriekš dotas jēgas zaudējuma apziņa.
Vācijā eksistenciālisms sāka veidoties pēc pirmā pasaules kara. Ķeizariskā militārisma kraha izraisītais niknums un pesimisms, bailes no proletāriskās revolūcijas Krievijā un revolucionārās kustības Vācijā, neskaidras cerības uz nākamo revanšu un spēkus uzkrājošā fašisma histēriskā trakošana- tāda bija politiskā un garīgā atmosfēra, kurā izauga „eksistences filozofija”.
Jauns eksistenciālisma vilnis uzplūda Francijā vācu fašisma okupācijas laikā un it īpaši pēc otrā pasaules kara. Franču eksistenciālistu filozofiskajos un publicistiskajos darbos, lugās un romānos izpaudās okupētās un pēckara Francijas pretrunas, atspoguļojās izkropļotās individuālistiskās buržuāziskās apziņas prizmā. Savukārt sabiedrībā īpašu ievērību ieguva eksistenciālisma idejas par brīvību, brīvo izvēli un atbildību par to.
Kauns par sakāvi un nacionālo pazemojumu, pārdzīvotās fašistiskā terora šausmas, no vienas puses, un franču buržuāzijas, tās inteliģences bailes no tautas kustības kāpinājuma, no otras puses, - tādi bija franču eksistenciālisma filozofijas iekšējie motīvi un pamats tās popularitātes buržuāzijas vidū.
Savukārt pēc otrā pasaules kara eksistenciālisms nāk modē visā kapitāliskajā pasaulē. Tā popularitātes cēlonis bija tas, ka tā pārstāvji pievērsās problēmām, kas viegli ieguva atbalsi daudzu cilvēku dvēselēs, it īpaši to, kuri bija apmulsuši buržuāziskās sabiedrības nesamierināmo pretrunu priekšā.
…