-
Manas mājas ir Latvija
Kāds cilvēks teicis tā: „Sāksim katrs pats un ar mazumiņu, būvēsim visu no pamatiem, lai arī cik daudz laika un darba tas prasītu, un tieši tad sāks parādīties atbalstītāji, kas sniegs roku, lai turpinātu darbu.” Sēdēt un neko nedarīt nedrīkst. Ja katrs izdarīs kaut mazumiņu, tam pievienosies vēl un vēl. Iespējams, ka nākamie, kas pievienosies ar savu izdarīto būs šie 350 000 latviešu, kas atrodas ārzemēs, jo arī viņiem vajag kādu saules stariņu pagaidām tik krēslas pilnajā Latvijā. Es savu mazumiņu daru, bet tu?
Apzinos, ka esmu šīs zemes bērns! Mana zeme ir Latvija! Protams, Latvija nav pilnība, pilnīgas zemes Pasaulē nav. Tāda nav pat visu iespēju zeme Amerika! Tomēr ir jāceļas un jādara, lai nokļūtu tuvāk pilnībai. Mēs, latvieši, turoties kopā spēsim saglabāt savu zemi un padarīt to par labāku! Sadosimies rokās un noticēsim – mēs varam!
…
Manas mājas ir Latvija. Latvija ir manas bērnības šūpulis, tā ir mans patvērums. Manā sirdī Latvija vienmēr ir un vienmēr būs, lai kur es atrastos. Apzinos to, ka mana zeme, manas mājas ir šeit – Latvijā! Esmu lepna, ka esmu šīs zemes bērns un nodot šo zemi nespētu. Sens latviešu tautas sakāmvārds ir izdzīvojis līdz mūsdienām: „Putniņš, no ligzdas izkritis, lēti vairs atpakaļ netiek.” Kurš gan vēlētos nodot savu dzimteni, kurš gan gribētu būt šis putniņš, vai maz tādu varētu atrast? Izrādās, ka pašlaik no Latvijas ligzdas krīt ārā ļoti daudzi putniņi, bet vai tie ir putniņi, kam šajā ligzdā jābūt? Varbūt tie ir iemaldījušies dzeguzes bērni, kas vēl nezin, kas viņi ir un kur viņi atrodas! Iespējams, bet laiks rādīs kas ir īstais ligzdas iedzīvotājs un kas tikai noklīdušais dzeguzēns.
