Dāvinājums ir tiesisks darījums, ar kuru kāds aiz devības piešķir otram bez atlīdzības kādu mantisku vērtību1. Šim darījumam jāatbilst dalībnieku patiesai gribai, bez viltus, maldības vai spaidiem. Cilvēks, kurš ir nolēmis savu mantisko vērtību dāvināt kādam citam, to dara neprasot neko pretī, tas ir bezatlīdzības atsavinājuma līgums.
Dāvināt var katra rīcības spējīga persona. Dāvanu iegūt var katrs, kam vispār ir spēja iegūt2. No šī panta izriet, ka dāvinātājam ir jābūt rīcībspējīgam, apdāvināmajam ir jābūt spējai kļūt par dāvinātās lietas īpašnieku, vai pieņemt cita veida labumu. Ļoti būtiski ir izprast būtību kas ir pamats dāvinājuma līgumam, vai persona ar šo līgumu izrāda savu devību aiz labuma vai cēluma. Jebkurš dāvinājuma līgums būs spēkā, ja visi šie iepriekš minētie komponenti saskanēs kopā. Var būt ka dāvinājuma veidā ir ietērpta kukuļošana vai uzpirkšana. To konstatēt var tikai tiesa ar spriedumu krimināllietā. Civilstrīdā faktiem, kas liecina devības motīvu trūkumu, var būt nozīme, ja ir jāizlemj jautājums, vai patiesi dāvinājuma līgums ir gribēts vai varbūt tas ir fiktīvs darījums.…
