Sarunvalodas vārdi (žargonismi un vulgārismi) literārajos darbos ienāk līdz ar personām, kuras tiek tēlotas un lielā mērā kalpo par šo personu atklāsmes līdzekli.
Piemēram, A. Upīša darbā sarunvaloda ienāk caur tēliem – 19. gs. 70.-80. gadu lauciniekiem, viņiem savstarpēji sarunājoties. Piemēram, žargonismi: „Divas dienas pa Klidziņu plostojis”; „Dievs zina, kur viņš to naudu ņem? Vecais šmorēšanai tak nedos?”, vulgārismi: „Viņš ir pleika un puteklis.” (raksturojot Miķeli Lazdu) u.c.
Savukārt P. Bankovska darbā sarunvaloda ienāk caur 20. gs. 80. gadu pusaudžiem – caur viņu sarunām un galvenā varoņa pārdomām. Piemēram, žargonismi: botas, skuķene, sačkot, „Tu vismaz neesi tāds mīkstais kā Jansons”, vulgārismi: „Savā tizlajā tērpā”, „skrien, maita, ij nedomā apstāties, citādi es tevi kastrēšu”, „Kristīnei skrienot tirinās pupi” u.c. …
