Manuprāt, latviešu emigrācijas dzeja ir pilna ar traģisku sāpi par savas valsts zaudēšanu. Neviens jau no laba prāta trimdā nedevās, tāpēc arī dzejoļi pārsvarā ir drūmi, bet ar ticību gaišajai nākotnei, ko iemieso brīvas Latvijas ideja. Svešumā ļoti svarīga bija savas identitātes saglabāšana. Andrejs Eglītis necentās asimilēties sociāli nodrošināto zviedru sabiedrībā, viņš centās būt Pats. Savā dzejā viņš lielu uzmanību pievērsa latviskajai identitātei, brīvai tēvzemei un daļēji nosodīja bezdarbīgos, vienaldzīgos latviešu emigrantus.
Dzejoļos, kas iznākuši pēc 1945. gada, liela uzmanība pievērsta latviskajiem un vispārzināmajiem simboliem. A.Eglītis dzejoļos regulāri piemin Dziesmu svētkus, ozolus. Autora rakstītais, ka „ozola vainagu sviežu pāri saulei tēvzemes pusē”, spilgti parāda emigranta ciešanas. Viņš ir viens pats svešā zemē, kur nevienu neinteresē ne viņš pats, ne ozola vainagi, kurus senāk kāra kaklā tautas varoņiem. Dzejnieka vārdi, ka „ir mīļa Māras zeme”, apliecina lielu cieņu un mīlestību pret savu dzimteni. …
