-
Filma "Bruņukuģis Potjomkins"
Filmas žanrs ir mēma drāma. Pazīmes, kas par to liecina ir sarežģīti attēlotais naratīvs, kurā notiek sarežģīti, nopietni konflikti, spraiga cīņa un apšaude, kurā raksturīgs ir mēmais kino, dialogu vietā ir izmantoti starptitri, savukārt visai filmai raksturīga ir tikai pavadošā mūzika. Mūzika filmā skan kā pavadījums filmas ritmā, atkarībā no notiekošā, tā maina savu dinamiku un skaļumu, piemēram, vietās , kad viens no varoņiem cirta gaļu vai saplēsa šķīvi, tajos brīžos tika piemērota atbilstoša skaņa.
Filmā tiek pielietoti dažādi plāni,specifiska zemā un augstā skatapunktu (rakursu) maiņa, ar kuru tika panākts vēlamais emocionālais efekts, piemēram, šai filmai ļoti raksturīgi bija vērienīgs ļaužu pūlis jeb masu skati, kurā vienu brīdi attēlotais subjekts ir pārāks par skatītāju, bet otru brīdi varoņi tiek atspulguļoti kā pakļauti, vāji un nobiedēti.
1925.gadā filma Buruņkuģa “Potjomkina” visur izraisīja reakcijas pretdarbību,kā arī strādnieku un progresīvo kultūras darbinieku aplausus. Un arī tagad, pēc daudziem gadiem, visu valstu kinokritiķi ierindo filmu Bruņukuģis “Potjomkins”starp visnozīmīgākajiem pasaules kino mākslas darbiem. Eizenšteina filmai bija milzīga loma pasaules kino turpmākajā attīstībā. Nav neviena izcila kino mākslas darbinieka, kas savā daiļradē nebūtu izjutis šīs filmas ietekmi.
…
Filmas sižets norisinās 1905. gada revolūcijas laikā, Melnās jūras krastā, Ukrainas pilsētā- Odesā. Krievijā eksistēja profesionālie revolucionāri, kuri propagandēja ideju par cara pašvaldības gāšanu un demokrātijas ieviešanu. Filma ir par vienu no galvenajiem revolūcijas laika notikumiem- matrožu sacelšanās uz bruņukuģa „Potjomkins”. Sapuvusi gaļa iegūst simbola nozīmīgumu, parādot cilvēciskos dzīves apstākļus, kādos dzīvoja ne tikai armija un flote, bet arī visu zemju strādnieki. Aina uz kuģa raksturoja nežēlību, ar kādu cara režīms apspieda ikvienu protesta mēģinājumu, lai kur, kad un kā tas būtu sācies. Šajā pašā ainā ne mazāk tipiska piektajam gadam bija arī to cilvēku rīcība, kas saņēma pavēli izrēķināties ar dumpiniekiem. Atteikšanās šaut uz pūli, tautu, saviem brāļiem ir raksturīga 1905. gada apstākļiem; tā darīja daudzas jo daudzas militārās vienības, kuras reakcionārie spēki sūtīja apspiest nemierniekus. Sēras pie Vakulinčuka līķa sasaucās ar neskaitāmajiem gadījumiem, kad revolūcijas upuru bēres kļuva par kvēlu demonstrāciju un nežēlīgu kauju un izrēķināšanās ieganstu. Filmas režisors Sergejs Eizenšteins , bija viens no izcilākajiem 20. gs. 20. gadu kino modernistiem, kurš radījis inovatīvus kino valodas un montāžas paņēmienus un būtiski ietekmējis pasaules kinokultūras attīstību. Īpaši pasaules mēroga slavu ieguvis ar 1925. gada uzņemto mēmo filmu “Bruņukuģis Potjomkins”, jo filmai bija tāds iedarbības spēks, ka ar visu tās vareno revolucionāro pacilātību un milzīgo graujošo spēku tā augstu tika novērtēta pat buržuāziskajās valstīs. “Bruņukuģim Potjomkinam” bija liels piekritēju skaits, viens no tiem bija Čārlijs Čaplins, kurš nosauca šo filmu par labāko kinofilmu pasaulē, savukārt amerikāņu kinoakadēmija atzina to par labāko 1926. gada filmu un tā rezultātā parīzes mākslas izstādē šī filma ieguva visaugstāko Super Grand Prix apbalvojumu. Izcilākā filmas aina ir Odesa kāpnes, kurā Eiženšteins ar ļoti agresīvu un ritmiskas montāžas palīdzību panāca neredzētu ekspresiju. Arī lielā mērā visi tās kadriņi ir līdzīga garuma, kas palīdz uzturēt zināmu agresīvu un dinamisku ritmu. Tas bija brīdis,kad pūlis, kas šausmās metās te uz vienu, te uz otru pusi, māte, kas nes nogalinātu bērnu augšup pa kāpnēm, bērnu ratiņi, kas ložu lietū ripo lejā pa kāpnēm garām līķiem, bezkājains invalīds, kas lec lejup pa kāpnēm uz rokām un trulā, nepielūdzamā zaldātu zābaku kustība lejup pa kāpnēm.
