Definīcija: Atmiņa ir cilvēka pieredzes atspoguļojums ar iegaumēšanas, saglabāšanas un reproducēšanas palīdzību.
Atmiņa nav specifisks izziņas process, tā ir cieši saistīta ar domāšanu; ja nebūtu, ko atcerēties, nebūtu, par ko domāt.
Atmiņa saista pagātni, tagadni un nākotni, ja tās nebūtu, cilvēks katru dienu sāktu visu no jauna.
Atmiņa ir saistīta ar aizmiršanu. To informāciju, kas sagādā negatīvu pārdzīvojumu, mēs no atmiņas dzēšam jeb aizmirstam. Mēs bieži aizmirstam arī vajadzīgo. Tas notiek tad, kad atmiņa ir pārslogota. Informācija var glabāties zemapziņā un vajadzīgā brīdī “uzpeldēt”.
2.Atmiņas pamatfunkcijas.
Atmiņas pamatfunkcijas ir iegaumēšanas, saglabāšana, saglabāšana, reproducēšana un aizmiršana.
Iegaumēšana- pamatojas uz asociācijām vai priekšstatiem. Tās laikā tiek saglabāti gūtie iespaidi; ja tas notiek ar noteiktu mērķi, tā ir tīšā iegaumēšana (piemēram, jāatceras kāds telefona numurs, izlasītā informācija, jāiemācas no galvas dzejolis); ja nav bijis konkrēts mērķis, lai atcerētos, notiek netīšā iegaumēšana (piemēram, cilvēks atceras notikumus savā personīgajā dzīvē, kurus nav centies tieši iegaumēt). …
