Lai arī pēc cik laba tēla Kaspars izklausītos, viņam tomēr pietrūkst tāds cilvēciskais dzīvīgums un siltums. Brāļi Kaudzītes Kasparu ir radījuši par tādu kā „vēso čali”, ja tā var teikt. Romānā „Mērnieku laiki” Kaspars ir varonis, kurš cenšas pacelties pāri savu tautiešu vientiesīgajiem pūliņiem ‘’izkarot plašāku vietu zem saules’’.
Kaspars ir tāds īsts latvietis - skaudīgs, negants, reizēm pat liekulīgs. Nekas jau nerodas aiz tāpat vien. Tāpat arī šīs īpašības. Kaspars rūgtumu sajuta jau bērnībā. Izaugdams viņš pret apkārtējiem izturējās labi, gaiši un pozitīvi noskaņots, bet apkārtējie viņam izrādija nepatiku; baznīcā arī viņš negāja,jo redzēja cik liekulīgi cilvēki tup ceļos Dieva priekšā, pēc tam atkal darot sliktas lietas (kaut gan viņa māte bija Dievbijīga) – tieši šeit viņš redzēja to, cik dzīve ir netaisnīga. Viņš iekšēji jutās nodots.
Kasparā ir arī nedaudz no brāļiem Kaudzītēm – Kaspars saprot, ka jo ilgāk viņš dzīvo, jo vairāk apjēdz to, cik maz labuma ir no viņa darbiem, bet cik gan liels ļaunums uz pasaules valda.
Lai arī cik spožs, dižens, uzticams un vīra godavārda cienīgs būtu Kaspara raksturs, tik pat bēdīga un nelaimīga bija viņa dzīve, cīnoties par sevi, redzot vecāku attiecības un apkārtējās pasaules liekulīgos smaidus un nodevīgos darbus.
…
