Dīvainā kārtā francūžiem vairāk nekā citu tautu pārstāvjiem patīk visur meklēt līdzības un salīdzinājumus ar savu dzimteni. Francūzis uz pasauli raugās labvēlīgi, ar zināmu iecietību un arī mazliet ironiski, pie tam – dīvainā kārtā ironija sāk nomainīt toleranci valstīs ar zemāku valūtas kursu. Nopietni runājot, francūzis neko neuztver nopietni jo amerikāņi viņa acīs ir lieli bērni, angļi – golfa spēlmaņi, itāļi – makaronu ēdāji, spāņi – toreadori, dienvidamerikāņi – mūžīgie atpūtnieki utt. Mūsdienīgs, labi audzināts francūzis nekad to nepateiks skaļi. Kaut arī tieksme salīdzināt sevi ar citiem ir ieprogrammēta viņa raksturā un sakņojas nacionālajā mentalitātē.
Ievērojot viesmīlības principus, visprātīgāk ir neievērot šo nelielo franču vājību un ļaut viņiem gan Latvijā, gan visur citur justies kā mājās. Galu galā tāds ir jebkura viesmīlīga saimnieka uzdevums.…
