Pārdzīvojot nāvi, liriskais varonis nokļūst visumā, kur nekas jau neskan, bet ir tikai klusums un viņu ietver „mēļais zvaigžņu vaiņags.” Viņš tagad izjūt tikai vienaldzību. Pārvarējis visādas grūtības, varonis nonāk pie sava ceļa gala – pie absolūtas harmonijas, ko nespēj pārraut pat nāve. Autors pabeidz tapšanas ceļu ar sekojošu: „Es ritu, ritu, ņemot un dodot topu par citu – vēl ritu.” Ar to viņš gribēja pateikt, ka kustībai un mainībai nav gala – tās ir mūžīgas.
Beigās gribētu pateikt, ka zinot A. Bloka „Cilvēka tapšanas triloģiju” un uzzinot par J. Raiņa krājumu „Gals un sākums”, es biju priecīgs par to, ka latviešu literatūrā ir dzejnieks, kas izveidoja personības tapšanas ceļu. Tas parāda, ka ir jāpārdzīvo daudzas grūtības, lai sasniegtu īsta cilvēka esamības jēgu.
…
