To, kā viņa sevi uztvēra citu cilvēku vidū, vislabāk var nojaust pēc šīm dzejoļa rindām:
„Ar katru soli, ko vien tālāk speru,
Pie jums, pie jums es mūžam nepiederu.”
Aspazijas dzejoļu krājuma „Sarkanās Puķes” liriskā varone, bez šaubām, ir pretrunu plosīta personība. Brīžiem tai šķiet, ka visi ideāli jau ir sasniegti, pietiek spēka pat, lai grautu pasauli, un tad mīlestība parāda savu pakļaujošo dabu, padarot lirisko varoni spējīgu atdot tai dzīvību. Tomēr nākošajā brīdī visi ideāli atkal ir zuduši, paliek vien ilgošanās un darbs, kā arī apziņa par savu atšķirību no citiem un unikālo uzdevumu pasaulē.
…
