Pārnāku mājās un dzīvokli savās skavās ir ieskāvis klusums... Maldīgi domāt, ka klusums ir kaut kas, kas nav skaņa – arī klusums ir kaut kas, ko mēs dzirdam, lai gan nedzirdam it kā neko...
Noskrapst atslēga, atveroties durvīm tās klusi iečīkstas, it kā sveicinot, sagaidot mājās.
Pakaru mēteli, drēbju pakaramais klusi nograb un turpina klusēt. Dodos istabā, ieslēdzu datoru, kas ar savu dūkoņu piepilda telpu – nesteidzos ieslēgt mūziku, jo man patīk izbaudīt skaņas, ar kurām sazinās viss, kas atrodas man līdzās. …
