Darbs balstīts izstādes “Tikai neraudi! Feministiskie skatījumi Latvijas mākslā: 1965–2023” apmeklējumā un analizē sievietes tēla, pieredzes un tiesību atspoguļojumu Latvijas mākslā. Tekstā aplūkota feminisma ideju attīstība, atsaucoties uz Lindas Nohlinas rakstā aktualizēto jautājumu par sieviešu neesamību mākslas vēstures kanonā. Autore pievērš uzmanību izstādes daudzslāņainajai formai — glezniecībai, telpiskiem objektiem, video, fotogrāfijām un ekspozīcijas telpiskajam risinājumam — kā arī personīgajiem mākslinieču stāstiem par mātišķību, identitāti un radošo ceļu. Darbā analizētas tēmas par sievietes ķermeni, reproduktīvajām tiesībām, stereotipiem un sabiedrības gaidām, vienlaikus izsakot personisku vērtējumu par izstādes provokatīvo, domas rosinošo raksturu un tās nozīmi mūsdienu kultūras diskusijā.