Viena no senākajām un svarīgākajām mitoloģiskajām būtnēm ne tikai latviešu, bet arī citu indoeiropiešu senreliģijās. Iespējams, viens no Dieva popularitātes nosacījumiem ir nosaukuma pilnīga sakrišana ar kristietības dievu. Dievs aktīvi darbojas visos latviešu folkloras žanros, visvairāk gan tautasdziesmās. Tajās Dievs tiek tēlots kā vīrs pelēkā mētelī, cepuri galvā, apjozies ar zobenu. Dievs parasti pārvietojas braukšus. Viņa zirgi ir zelta segliem un sudraba iemauktiem. Tāpat kā Mēnesim, arī Dieva kumeļiem ir zvaigžņu sega mugurā.Dievs tēlots kā vispārējas kārtības un saskaņas nodrošinātājs, visuma pārvaldītājs. Nekas nenotiek bez Dieva ziņas. Ar Dieva klātbūtni un padomu cilvēka dzīvē ir saistīti galvenokārt 3 nozīmīgi dzīves notikumi: dzimšana, kāzas un nāve. Dievs palīdz puisim izvēlēties līgavu, ar Dieva likumu „svešs ar svešu satikās, mīļi mūžu nodzīvoja”. Dievam tiek lūgts arī nomirt, darbu darot, taču Veļu valstībā Dievs neiejaucas. Ar bērna piedzimšanu un krustībām galvenokārt saistīta Laima. Teikts, ka Dievs radījis cilvēku, devis tam dzīvību, taču kopumā krustību dziesmu ciklā Dievs darbojas salīdzinoši maz. Pasakās un teikās Dievs tēlots kā pretinieks Velnam. Tomēr šī cīņa nav cīņa starp galējo ļaunumu un labo. Dievs un Velns tēloti kā bagāti lauku māju saimnieki, zemkopji, turklāt kaimiņi. Dievs ir apķērīgāks un izveicīgāks par Velnu, ko viņš arī nekavējas izmantot, ar viltu dabūjot no Velna sev vēlamo. Vēlākajos laikos sacerētajās pasakās Velns iegūst pārcilvēcisku fizisko spēku, dzīvo kā lielkungs, muižkungs vai vagars, tātad kā izteikti negatīvs tēls latviešu folklorā.…
