Suņi ir labi pavadoņi tāpēc, ka viņu rīcību joprojām nosaka no vilkiem pārmantotais bara instinkts. Savu rīcību suņi saskaņo ne tikai cits ar citu, bet arī ar cilvēku. Viņi reizē guļ, ēd, ceļas, skrien un pēc vadoņa aicinājuma sapulcējas, šādu izturēšanos var novērot, piemēram, dzinējsuņu barā. Viņi māk arī savā starpā sadarboties, vilki to izmanto medībās, bet mūsdienās to var redzēt aukstajās zemēs, kur suņus izmanto pajūga vilkšanā.
Neskatoties uz to, ka bieži vien suns dzīvo viens pats un sen nav uzturējies savvaļas barā, viņš izjūt nepieciešamību pēc sabiedrības un garīgām aktivitātēm, un par ģimeni, ko citi dzīvnieki redz tikai savas sugas pārstāvjos, uzskata arī cilvēkus. Tikai mūsu pašu pieradināšanas dēļ, viņi vairs neskaitās bara dzīvnieki, jo jau bērnībā tiek nošķirti no tā, bet viņu iedzimtā uzvedība, kas novērojama suņu ģimenē, pat tad, kad kucēni vēl ir mazi, norāda uz to, ka suns pieder pie sabiedriskajiem dzīvniekiem. Viņu uzvedība ir stipri līdzīga viņu radinieku, vilku, uzvedībai gan teritorijas apsargāšanā un iezīmēšanā, gan hierarhijas veidošanā par ģimenes ietvaros.
…
