Šajā darbā aplūkošu galvenokārt Rietumu pasaules ar maģiju asociētās oficiālās reliģijas, kā arī nedaudz aplūkošu vēl aizvien ikdienišķi maģiju piekopjošo un pagānisma tipa reliģijām piederīgo ticīgo kustības, galvenokārt trešās pasaules valstīs, nedaudz to arī visu salīdzinot arī ar latviešu mitoloģijas mantojumu.
Mūsdienu sabiedrībā vārds maģija bieži rada visdažādākās asociācijas. Daži ar to saprot cirka vai gadatirgus stila triku meistarus (kurus gan pareizi būtu dēvēt par iluzionistiem), daži, dzirdot šo vārdu, savā prātā rada asociācijas par raganām melnā tērpā ar zaļu kārpu uz deguna, kas katlā vāra zupu no varžu kājiņām un citām atbaidošām lietām (šādi vizuālie priekšstati cilvēkos ir saglabājušies no bērnības pasaku grāmatu ilustrācijām un multiplikācijas filmām), savukārt citi šo vārdu izmanto, lai ar to apzīmētu visu kaut nedaudz neticamo. Tomēr skaidrs ir viens, ka cilvēkus vienmēr ir saistījušas lietas, kas vismaz pirmajā brīdī nav acīmredzami racionāli skaidrojamas. Iespējams arī tamdēļ vārds maģija šodien tiek tik bieži lietots, lielākoties – ne tā pareizākajā nozīmē.
Maģija, savā būtībā lielākoties izpaužas kā pagānisma reliģijas mantojums, kas ir saglabājies līdz mūsdienām, kopts un kultivēts gadu simtiem pēc pašu reliģiju izzušanas (un reliģisko saišu izzušanas saistībā ar rituāliem). Maģiju un burvestības bieži vien mūsdienu tehnoloģiski attīstītais rietumu cilvēks mēdz uzskatīt par neko vairāk kā tukšiem pesteļiem un muļķībām. …
