1960.gadā zem starppersonu komunikācijas rubrikas veikts pētījums bija fokusēts uz pārliecības un sociālās ietekmēšanas ar interesi atkarīgi procesiem mazās grupās.
Pildīti ar mācībām, nesaskaņām, bilanci, sociālām spriedumiem un pretestību, teorijas un šī veida proklamēšanas : ‘mēs komunicējam, lai ietekmēt – lai iespaidot nodomus’ (Berlo, 1960, p.12), eksperimentālas attieksmes mainīšanas studijas ietekmēja tā laikmeta starppersonu komunikācijas ainavu.
1960. gados beigumā šīs intereses saka aptumšoties ar interesi pret lomu, kas spēle sociālā mijiedarbība, sekmējot starppersonu pievilkšanu un personālu attiecību attīstību. 1970. gados komunikācijas pētnieki (Berger,Calabrese,Miller,Steinberg) savas dabās saka rakstīt par attiecību attīstīšanas procesiem, arī parādījās pētījums fokusēts uz attiecības kontroli procesiem (Mark,Millar,Roger uc.)
Mijiedarbības adaptācijas teorija ir ievadīta uz dažiem principiem, iekļaujot bioloģiskas spiedienus, lai adaptēt sociālās mijiedarbības paraugus tāda veidā, lai indivīdi parada mijiedarbības sinhroniju; sociālie spiedieni pret uzvedības savstarpīgumu un saskanīgumu, un abi savstarpīgums un kompensācija komunikācijas līmenī.…
