Par cilvēkiem, kas kaut kādā veidā saistīti ar attiecīgo lietu, tiek meklēta visdažādākā veida informācija. Grāmatā parādās arī fakti par cilvēku pagātnēm. Piemēram, prezidenta preses sekretāra Zīglera darbs koledžas brīvdienās Disnejlendā man šķiet visai nesvarīgs, un tāda veida informāciju, iespējams, ka varēja arī neievietot grāmatā. Kaut gan šī fona informācija rosina arī sava veida priekšstatu ne tikai par attiecīgo personu, bet arī par lielo žurnālistu veikumu.
Vudvorda un Bernšteina grāmata parāda viņu panākumus atklāt to informāciju, kuru Savienoto Valstu prezidents Niksons un viņa partija centās noslēpt – republikāņu partijas nolīgtie cilvēki ielauzās demokrātu birojā Votergeitas namā, turklāt ceļā uz šo atklājumu tika atklāti arvien jauni pārkāpumi, kas, manuprāt, ir pats galvenais pētnieciskās žurnālistikas kodols. Par spīti nelielām neveiksmēm, draudiem un pat aizdomām par elektronisko novērošanu reportieri brīžiem gandrīz kā detektīvi vāca, apkopoja, analizēja, savienoja, intervēja, pētīja, veidoja tādus materiālus, kuri pārsteidza citus medijus, sabiedrību un Balto namu, un visbeidzot – parādīja savu žurnālistikas sargsuņa spēku.
…
