Cilvēks ir tas, uz kā turas vienota milzīga pasaule, ja viņš saprot savas sūtības nozīmi. Mēs nevaram būt droši, ka Visums eksistē arī ārpus mūsu prāta un maņām, un tikpat labi mēs nevaram būt droši, vai mūsu prāts un maņas iztulko un uztver ārpasauli pareizi - tādu, kāda tā savā patiesībā ir. Tomēr jau miljardiem gadu cilvēks pieņem kārtību, kurā apziņa un matērija ir nedalāmas, tieši tāpat kā makro un mikrokosmoss - neatkarīgi no tā, kā katrs no šiem jēdzieniem dažādos laikos un kultūrās tiek definēts. Mēs atrodamies realitātē, kurā nekas nevar darboties brīvi, bet cilvēks - var. Tātad, cilvēks ir kas vairāk par daļiņu no dabas, bet vienlaicīgi viņā ir uzņemts viss no dabas. Tāpēc viņš nes sevī ko tādu, ko visa pasaule nevar sevī ietvert, un tāpēc cilvēks ir kā makrokosmoss, kas ievietots starp mikrokosmosiem.…
