1. cēliens
1. aina
Kalna slīpums, strauts, otrā pusē vecas dzirnavas.
Pērs Gints nāk pa taku lejā, Oze nāk nopakaļ un bar to, ka tas melo un klīst pašā siena pļaujā apkārt pa mežiem, laukiem stirnas dzenādams un sacerēdams visādus stāstījumus. Pērs Gints sāk stāstīt Ozei vienu stāstu, ka tas vienreiz ejot dzird, ka kaut kas knakšķ, ielien biezoknī un tur liels briedis. Viņš tam uzlec mugurā, taisās tam durt, bet briedis nazi ar ragu izsit un nes Pēru Gintu pa Gendinkrauju. Šļūdonis gāzies no kalna un tas redzējis visu dabu. Tad briedim pierē atsities rubenis un tas sācis citu gaitu. Oze to klausoties streipuļo. Pērs Gints turpina, ka briedis viņu nesis melnā dzelmē , cauri kaiju baram, cauri miglai. Pērs Gints esot redzējis savu atspulgu. Oze saka, lai Pērs Gints saka, kas drīz notika. Pērs Gints saka: „Gaisa briedis, dzelmes briedis, tie kopā sviedās”. Pēc brīža redzam krastu. Pie brieža turoties esmu te. Oze prasa, kas ar briedi. Pērs Gints saka, ka viņš aizgājis savā ziņā.…
