-
Medicīnas darbinieku un pacientu tiesību aizsardzības aktuālās problēmas
Ar to Veselības ministrija vēlas uzsvērt, ka galvenais ir noteikt prioritātes šajos nepietiekamā finansējuma apstākļos, taču ārstniecības personu atalgojumus un darba laiks ir jāvērtē visā nozarē kopumā.
Veselības ministrija dara visu iespējamo, lai uzlabotu veselības nozari gan ārstniecības personām, kas strādā šajā nozarē, gan pacientiem, kuriem ir jābūt pieejai uz veselības pakalpojumiem, taču ir jāuzsver, ka šobrīd nevienā tiesību aktā nav noteikts aizliegums nodarbināt ārstniecības personu virs noteiktā pagarinātā normālā darba laika, tāpēc darba devējs ar darba ņēmēja rakstveida piekrišanu var to darīt. Atšķirīgā finansējuma, darbaspēka, vajadzību un sociālā stāvokļa dēļ nebūtu efektīvi visām Eiropas Savienības valstīm noteikt vienus kritērijus un vienādu obligāto darba stundu skaitu ārstniecības personām, jo tas pie šī brīža apstākļiem negatīvi ietekmētu Latvijas veselības nozari.
Veselības ministrijas ieskatā pagarinātais normālais darba laiks ir jāsamazina vai jāatceļ, taču virsstundu apmaksa mediķiem prasa papildu izdevumus no budžeta. Veselības ministrijas priekšlikums paredz no šāda darba laika atteikties pakāpeniski, pirmajā gadā samazinot līdz 220, nākamajā - 200, tad līdz 180 stundām mēnesī. Lai samazinātu normālo pagarināto darba laiku par 20 stundām mēnesī, papildus nepieciešami četri miljoni eiro gadā. Veselības ministrija norāda, ka šāds priekšlikums bija iesniegts Saeimā arī 2016.gadā, to noraidīja. Šobrīd Saeimas deputāti pēc debatēm par veselības budžeta finansējumu vienojās sagatavot grozījumus Ārstniecības likumā (par pamatu ņemot Veselības ministrijas variantu), lai jau aprīļa sākumā tos varētu virzīt izskatīšanai Saeimā.
…
Pagarinātā darba laika noteikšana ir vērtējama kā Satversmes 7.panta noteikto personas tiesību uz atpūtu ierobežojums, kuram - atbilstoši Satversmes tiesas iedibinātajai cilvēktiesību ierobežojumu izvērtēšanas kārtībai - ir jābūt ar leģitīmu mērķi un jābūt samērīgam (proti, minēto mērķi nevar sasniegt ar citiem personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem). Darba samaksas problēmu risināšana diez vai ir atzīstama par leģitīmu mērķi personai Satversmē garantēto tiesību ierobežošanai, turklāt to var sasniegt ar citiem līdzekļiem, kas neierobežo personām Satversmē garantētās cilvēktiesības. Piemēram, ar Darba likumā noteikto iespēju noteikt summēto darba laika uzskaiti neatliekamās medicīniskās palīdzības brigāžu šoferiem varētu ļaut organizēt darba laiku elastīgi, pielāgojot to ārstniecības personas darba laikam, tādējādi izvairoties no virsstundu rašanās, kas prasa būtiskus finanšu papildu līdzekļus.
