Mantojuma tiesību pamati

Civillikuma 382.pantā ir teikts, ka mantojums ir kopība, kurā ietilpst visa kustamā un nekustamā manta, kā arī citiem atdodamās tiesības un saistības, kas mirušam vai par mirušu izsludinātam piederējušas viņa patiesās vai tiesiski pieņemamās nāves laikā. Šajā ziņā mirušo vai par mirušu uzsludināto sauc par mantojuma atstājēju.1
Mantojuma atstājēja patieso nāves laiku konstatē saskaņā ar miršanas reģistrāciju dzimtsarakstu nodaļā.
Nāves prezumpcija – ja persona atrodas ilgstošā prombūtnē un par viņas atrašanās vietu nav ziņu, pie kam, ja šai personai tās vecums pārsniedz 100 gadu, prezumējams, ka viņa mirusi.2
Universālā sukcesija – mantinieka iestāšanās mirušā tiesību un pienākumu kopumā kāvienā veselā vienībā.
Mantojuma tiesība – rodas mantojuma atstājēja nāves brīdī un tā pastāv likumā noteiktu laika periodu, kas atvēlēts mantojuma pieņemšanai.3
Mantinieks – persona, kurai pieder mantojuma tiesības, sauc par mantinieku. Fiziskas personas mantiskās attiecības nebeidzas ar tās nāvi. Tiesības iestāties mirušās personas mantisko attiecību kopībā, un iegūt mantojumu sauc par mantojuma tiesību. Šāda tiesība pieder šauram personu lokam, kuru noteicis mirušais, vēl dzīvam esot, mantojuma līgumā, testamentā, vai šo personu loku nosaka likums.
Speciālos likumos var būt noteikta īpaša mantošanas kārtība, piemēram, zemes mantošanas tiesību gadījumos, jo fiziskas personas, kas nav LR pilsoņi, nevar iegūt īpašumā zemi.…