-
Filma "Monas Lizas smaids"
Kā arī rodas jautājums - vai filmā attēlotā vīriešu attieksme pret sievietēm bija taisnīga? Tajā tika parādīts tas, ka sievietes pašas vēlas būt atkarīgas no vīriešiem. Dažas tam pretojas, tomēr – paliek nesaprastas. Dažas pašas izvēlas kā dzīvot savu dzīvi – paliek nesaprastas un tiek nomelnotas. Dziļākajā būtībā uzskatu, ka filmā vīriešiem bija otrā plāna lomas. Savā ziņā tas parāda to, cik patiesībā patstāvīgas ir sievietes. Sabiedrība tās tikai nogurdina ar saviem standartiem, jo patiesībā sievietes var daudz vairāk, nekā tās domā. Galvenais ir nepazaudēt sevi un nepakļauties kārtējam stereotipam, lomai, ko sabiedrība piedēvē. Kopumā filma, teksti ‘’Otrs dzimums’’ un ‘’The Femine Mystique’’ ir atgādinājums, ka kāds agrāk cīnijās par sieviešu tiesībam. Un tās ieguva. Galvenais ir pašu sieviešu rokās, to, diemžēl, daudzas aizmirst. Nav vajadzīgs vīrietis un divi bērni, lai dzīve būtu perfekta. Ir vajadzīgs tas, kas dara sievieti laimīgu. Ja tas ir vīrs un divi bērni – labi, lai tā ir. Bet tikai tādā gadījumā, ja to vēlas pati sieviete, nevis veido ilūziju par dzīvi, kas ir perfekta, bet nepieder viņai pašai, jo tas dziļākajā būtība nav tas, ko tā vēlas. Es ceru, ka ikviena no mums ir laimīga savā būtībā un dzīvo savu dzīvi laimīgi. Tas arī ir pats galvenais – būt pašai.…
Šodienas pasaulē katra dzīva būtne atļaujas sevi saukt par indivīdu, piedēvējot sev tiesības, spēju izvēlēties un lemt par savu likteni, personīgo un profesionālo laimi. Vismaz šķiet, ka tā ir pati apspriestākā tēma mūsdienu pasaulē – indivīda tiesības. Tomēr, kopš pašiem cilvēka pirmsākumiem, ļaušos teikt, ir pastāvējušas divas dzīvas būtnes – sieviete un vīrietis. Vai būtu jāsaka – vīrietis un sieviete? Šajā brīdī, laikā rodas sajūta – vīrietis tiek stādīts kā pirmais un galvenais, kā etalons. Ja paraugāmies nesenā pagātnē, varam redzēt, ka sievietes loma vienmēr bijusi pakļauta kādam citam, viņas izvēles vienmēr diktējis kāds cits.
