Taču intuīcija ir diezgan neizprotama un neizskaidrojuma, tāpēc bieži vien zinātnieki to saista ar mistiskām zināšanām (atklāsme, gaišredzība, stāvoklis, ko sasniedz ekstāzē, u.t.t.). Daudzi to saista arī ar reliģiju, tas ir Dievu kā augstāko jēgu visam, cilvēka pilnīgu gribas un intelekta pakļaušanos viņam. Kā runāja Simona Veila – ’’Nevis reliģija, bet revolūcija ir opijs tautai’’. Cilvēks veido savu esamību pasaulē ilgu gadu laikā, un katrs to dara caur dažādiem veidiem, cits reliģiju, cits personīgām atklāsmēm, cits vēl kādā mistikā. Taču R.Dekarts intuīciju saprot kā skaidru un uzmanības pilnu prāta koncentrāciju, kas ved pie neapšaubāmiem spriedumiem. Turpat drīz arī Anrī Bergsons, kas to izprot maksimāli plaši kā dzīves izpausmes veidu. Taču kā savos secinājumos varu minēt to, ka es īsti nepiekrītu nevienam, jo intuīciju nevar iepriekš iestrādāt. Tā ir vairāk tāda iekšējā balss, kas liek mūsu sirdij sadzirdēt pareizāko variantu. To nav iespējams iepriekš izprātot vai izveidot konkrētu shēmu kā būs. …
