Situācijas, kādās tagad atrodas dažas valstis, piespiež tās pakļauties izmaiņām - parakstīt konvencijas, iesaistīties organizācijās, pieņemt lēmumus, ievērot citu valstu nostāju, tādējādi, protams, šādu valstu nacionālās pašnoteikšanās iespējas samazinās, taču ne visās jomās. Nepieciešams, lai valstu suverenitātes tiktu uztvertas kā nemainīgas vērtības un nostiprinātas kā sociālie artefakti, kā arī tām jābūt atvērtām izmaiņām, jo dažādu faktoru iedarbības rezultātā valstu suverenitāte sašaurinās.
Konstruktīvisti nepiekrīt neoreālistu idejām par suverenitāti, ka tas ir ilglaicīgi nostiprināts valstu aktīvs, nemainīgs, neskatoties uz laiku un telpu. Suverenitāte tiek saprasta kā dinamiska komponentu pakete, kas ir: teritorija, populācija, pilnvaras un atzīšana, kas apstiprina konstrukciju ar metodēm, kuras sastāda un formulē kopīgo, un organizē katru no šiem komponentiem individuāli un kopīgi.1 …
