Stresa sindroma attīstības stadijas
Sākotnēji rodas trauksmes reakcija-„aicinājums pēc ieročiem” organisma aizsargspēkiem. Šo stadiju, ko reizēm sauc par mobilizācijas stadiju, raksturo ādas apsārtums, pastiprināta siekalu izdalīšanās, muskuļu tonusa pazemināšanās, virsnieru dziedzeru izmēru palielināšaanās, ķermeņa svara pazemināšanās un audu sadalīšanās procesa pastiprināšanās.
Jebkura kaitīga faktora ilgstošas iedarbības rezultātā iestājas otrā- adaptācijas vai rezistences(noturīguma) stadija. Tā izpaužas ar virsnieru un aizkuņģa dziedzeru pastiprinātu palielināšanos, sintēzes procesu pastiprināšanos audos, atjaunojoties normālam ķermeņa svaram. Ja kaitīgā faktora iedarbība nav bijusi sevišķi spēcīga, tad ar laiku visi aprakstītie rezultāti izzūd un organisms atgriežas normālā stāvoklī.
Līdz šim laikam pilnibā vēl nav izskaidrots trešās-izsīkuma stadijas iestāšanās cēloņi, kas draud organismam ar bojāeju. Šīs stadijas simptomi atgādina trauksmes reakciju, taču šajā stadijā stesogēnā reakcija iegūst patoģenētisku nozīmi. Katram organismam piemīt savi rezerves iespēju līmeņi (Selje tos nosaucis par adaptācijas enerģijām). Tieši ar to ir saistītas lielās individuālās atšķirības reakcijās uz vienu un to pašu stresogēno faktoru.
…
