Cilvēks ir vienīgā dzīvā būtne, kura apzinās pati savu eksistenci. Bet līdz ar to cilvēkam nav arī nekādas mūžīgās dabas, uz kuras balstīties. Tāpēc arī nav vērts meklēt kaut kādu vispārīgu dzīves jēgu. Citiem vārdiem sakot, cilvēki ir nolemti improvizācijai. Mums pašiem jāizvēlas kā dzīvot. Cilvēks ir notiesāts būt brīvs. Notiesāts, - jo viņš nav pats sevi radījis – un tomēr ir brīvs. Jo, kad viņš tiek iemests pasaulē, viņš atbild par visu, ko dara.
Divi cilvēki var atrasties vienā un tajā pašā vietā, un tomēr viņu izjūtas var būt pilnīgi atšķirīgas. Tas tāpēc, ka mēs, uztverot apstākļus, piedēvējam tiem paši savu izpratni vai savas intereses. Mūsu pašu esamība iespaido to, kā mēs uztveram visu ap mums un iznīcinām to, kas mums ir nenozīmīgs. Un bieži vien pirmais, ko mēs ieraugām, ir kaut kas, kā te nav. …
