Secinājumi un mūsu domas: No vienas puses atbalstu Aleksandra Dauges idejas, īpaši par to, ka bērns ir visa centrā, viņa attīstība jāvirza uz augšu, jāattīsta ar pieskārieniem, caur maņām, taču no otras puses nepiekrītu viņa izvirzītajiem audzinātāju uzdevumiem, jo šajos uzdevumos ieskanas autoritāra audzinātāja iezīmes, īpaši, kad tiek runāts par likumu došanu un pavēlēm, tā kā mūsdienu audzināšanas mērķis saistīts ar brīvu personību un humāno pedagoģiju, uzskatu, ka stingrām pavēlēm un likumiem audzināšanā nav vietas! Lasot grāmatu lielāko uzmanību pievērsu tieši audzinātāja uzdevumiem un raksturīgākajām iezīmēm, (tās bija pozitīvas un atbilstošas) audzināšanas būtībai, bērna vietai pedagoģijā, mazāk uzmanības veltīju pedagoģijas zinātnes attīstībai, politikai un kultūrai, jo meklēju lietas un atziņas, kuras pašas varu uzreiz saistīt ar darbu, pieredzi, izmantot praksē, jo šīs lietas, manuprāt, ir vērtīgākas par man nesaistošām tēmām. Grāmata ir vērtīga, manuprāt, bet 1% no tās atziņām tomēr neatbilst mūsdienu izglītības un pedagoģijas prasībām. Bet tās, protams, ir manas domas, cik cilvēku, tik viedokļu.…
