Luga ‘’Gaidot Godo’’ nav pielīdzināma gandrīz nevienai parastai, klasiskai lugai, ir redzamas daudz atšķirības lugas tēmā, saturā, dialogos. Dialogi sevī ietver savdabīgu valodu, kas vairāk tiek izmantota kā antikomunikācijas veids, līdzeklis, kas arī parāda šīs lugas ciešo saistību ar absurdo literatūru. Šajā lugā pirmajā cēliena sākumā nenorisinās nekāds konflikts, pēc kura būtu pakārtota visa izrāde, un kurš tiktu atrisināts lugas gaitā. Tā visa vietā ir sākotnējai gaidīšanas iemesls, norunātā tikšanās ar nevienam nezināmo Godo. Vēl kāda ļoti nozīmīga atšķirība ir nesakarīgie dialogi, kuri pauž tikai to, ka galvenie varoņi viens otrā nemaz neklausās. Kā lugas kulminācijas momentu varētu nosaukt Lakī un Poco sarunu, kā arī Lakī monologu un vēlāk sekojošās situācijas krasu neizmainīšanos, kas atkal parāda, ka šī nav klasiska luga, jo klasiskā lugā pēc kulminācijas momenta darbība krasi manās. …
