Viņa jūtas turpina konfliktēt visas lugas garumā. Ar katru soli, kuru viņš sper pretī Ārijai, Indulis attālinās no dzimtenes. Viņa morāles normas konfliktē ar mīlestības jūtām:
‘’Indulis
Domās
Man visas domas bij pie dzimtenes,
Kas ir man atrauta kā gabals miesas,
Ko lāča nagi izplēš cīkstoties-
-Te spožums krīt no debess,
Man acis apžilbina svešāds spēks
Un visu trauc, un rauc, un aizrauj prom,
Un dara neskaidru kā sila tērci,
Kur dzerdams pāri gājis stirnu bars.’’