-
Otrās valodas didaktikas jaunākie pētījumi
Secinājumi
• Jēdzieni dzimtās valodas, otrās valodas un svešvalodas apguve zinātniskajā literatūrā tiek nošķirti, raksturojot trīs lingvodidaktikas jomas teorijā un izglītības praksē;
• Mūsdienu lingvodidaktikas teorijā svarīgi ir izprast jēdzienus valodas apguve un valodas mācīšanās. Ar terminu valodas apguve apzīmē jebkuru veidu – gan apzinātu, gan neapzinātu –, kā valodu mācās. Ar terminu valodas mācīšanās saprot valodas lietojuma prasmju, pieredzes, zināšanu ieguvi galvenokārt apzinātā, pašorganizētā izziņas procesā, gan formālā, gan neformālā veidā;
• Lingvodidaktikas teorijā tiek lietots jēdziens formālā un neformālā valodas apguve. Par formālo valodas apguvi tiek runāts tajos gadī- jumos, ja mācības notiek pedagoga vadībā, organizētā mācību vidē, kur, izmantojot konkrētu pieeju, metodes un paņēmienus, noteiktas mācību programmas ietvaros valodas apguvēji iegūst zināšanas par valodu un (vai) prasmes lietot valodu saziņā. Neformālā valodas apguvē prasmes, zināšanas un pieredze tiek iegūta aktīvas saziņas vidē, valodu lietojot neapzināti;
• Valodas mācību saturā savstarpējā saistībā un vienotībā tiek nodrošināta arī gramatikas apguve. …
Viena no daudzkultūru sabiedrības svarīgākajām vērtībām ir valoda. Valodas prasme dod iespēju ne tikai sazināties, bet arī izzināt apkārtējo pasauli, savas un citu nāciju kultūras mantojumu, veiksmīgāk iekļauties izglītības vai darba vidē. „Dzimtās valodas prasmju līmenis lielā mērā nosaka cilvēka socializāciju, viņa kultūras un intelektuālos rādītājus, tieksmi pašizglītoties, attīstīt savu garu un dvēseli, izkopt savu vērtību sistēmu” (Gavriļina, Vulāne, 2008, 11). Dzimtās valodas mācīšanas un mācīšanās jautājumi visos gadsimtos skolas praksē ir bijuši aktuāli. Pēdējos gados tie ir īpaši svarīgi, jo sabiedrībā notiekošie sociālie un ekonomiskie procesi izvirza jaunas valodas apguves un tās izmantošanas vajadzības.
