. Esmu sapratusi, ka sevī jāiedresē spēks nepadodoties, un tikai tad var cerēt uz pozitīvām pārmaiņām.
Tā viņi dzīvoja šķietami pelēko. Lai kaut mazliet no tās izrautos, viņi saņēmās, paķēra otru un izmisīgi meklēja krāsas. Atrada arī, tikai tās pazuda pārāk ātri, jo kāds cits vienmēr pamanījās nočiept. Tad viņi atkal saskuma un jutās savā pelēkajā dzīvē kā pagrabā. Kaut kādai izejai taču jābūt. Viņi nosprieda un pustumsā taustījās pēc trepēm. Taustījās, taustījās, kamēr vienas sataustīja. Acumirklī viņu sejā iezagās smaids un parādījās cerība, jo viņi zināja – trepes taču ved uz augšu. Viņi atrada visstabilāko atbalsta vietu, piestutēja tās un sāka rāpties pretī saulei. Kāpa, kāpa, kamēr piekusa. …
