Anglijas vara un uzplaukums bija acīmredzami. Skotijā norisinājās reliģiskie un politiskie konflikti, kas galu galā izraisīja britu pilsoņu karu 17.gs. vidū. Skotijas reliģiskie kari iejaucās ilgi pastāvošajā konstitucionālajā cīņā starp karali un Anglijas parlamentu.
Skandināvi valstis virzījās citā virzienā – prom no apvienošanās. Zviedrija bija pret Dānijas dominanti un centās iegūt augstāko varu Baltijā, tomēr tā nekad neieguva pilnīgu kontroli pār Baltiju, bet ceturtdaļu gadsimta tā spēlēja ievērojamu lomu Eiropas darījumos un lietās – Ziemeļu terorā, protestantu varā.5
Polija – Lietuva bija vēl viena valsts, kas pieredzēja „Zelta gadus” 16.gs. un 17.gs sākumā. Baltijas tirdzniecība tai atnesa bagātību. Pilsētas uzplauka.
Trīsdesmit gadu karš (1618-1648), ko var uzskatīt gan par vāciešu konfliktu starp imperatoru un prinčiem, gan par reliģisko karu starp katoļiem un protestantiem, iesaistīja daudzas Eiropas valstis, bet viena no zaudētājām palika pati Vācija, kuras iedzīvotāju skaits strauji samazinājās, pilsēta bija izpostīta. Tomēr Vācija nebija vienīgā, kas pēc 1648.gada cieta neveiksmes. Spānija cīnījās ar Portugāles un Katalonijas dumpiniekiem, reizē karojot arī pret Franciju. Anglija bija satriekta pēc pilsoņu kara. Polija-Lietuva tika saplosīta pēc dumpjiem. Šādi katastrofu notikumi noveda pie „17.gadsimta krīzes”.6
…
