Paražu tiesības rodas tad, kad valsts sankcionē atsevišķas paražas un tās iegūst obligātu spēku. Paražu tiesības ir tiesību avots, kas raksturīgs senajām tiesību sistēmām. Latvijā paražu tiesības kā tiesību normas sankcionē samērā retos gadījumos. Vēsturiski tiesības ir radušās vispirms kā nerakstītas tiesības, kā paražu tiesības. Tās attīstījās vēstures gaitā, tika nodotas no paaudzes paaudzei un dzīvoja tautas apziņā. Paražu tiesību galvenā pazīme ir to vispārējā faktiskā atzīšana par tiesību normām un biežā faktiskā ievērošana. Mūsdienās paražu tiesības lielā mērā ir aizstātas ar likumu tiesībām, un var pastāvēt tikai tiesiskās iekārtas nišās. Civillikums, kas stājās spēkā 1938. gada 1. janvārī, arī pieļāva likumā noteiktos gadījumos piemērot ieraduma tiesības, saskaņā ar paražām noteikt saistības izpildīšanas un rēķinu nomaksāšanas termiņus.
Ieraduma tiesību ģenēze meklējama paražās kā pareizas un nepieciešamas uzvedības etalonā, kuru katra paaudze audzināšanas rezultātā nodod nākošajai. Ieraduma tiesības fragmentāri reproducētas tikai folklorā. …
ontinentālās Eiropas tiesību lokā par tiesību avotiem atzīst likumus, vispārējos tiesību principus, tiesību principus, paražu tiesības, tiesu judikatūru un tiesību doktrīnu. Tiesību avoti tiek iedalīti, vadoties no to normativitātes kritērija, jo viena daļa tiesību avotu satur vispārsaistošas tiesību normas, bet cita daļa nē. Kontinentālās Eiropas tiesību lokā tikai vispārsaistošas normas saturošie tiesību avoti var kalpot par galveno juridisko pamatu lietu izlemšanā. Pie šiem tiesību avotiem pieder ārējie normatīvie akti, vispārīgie tiesību principi un tiesību paražas. Otru grupu veido tiesību palīgavoti, kuriem ir sekundāra, pakārtota loma. Tiem ir neatsverama nozīme argumentācijas procesā.1 Aplūkojot tiesību avotu teoriju, ir svarīgi noskaidrot, pie kuras no trijām -tradicionālās(islāma), romāņu-ģermāņu vai angloamerikāņu -tiesību saimes tā pieder. 2
