Tā kā likumā paredzētie gadījumi (kuros noteikts relatīvi konkrēts saturs) nevar aptvert visas dzīves situācijas, tad civiltiesiskās attiecības regulē arī relatīvi nekonkrēti tiesību principi un ģenrālklauzulas (pim. “bona fides” – labie tikumi – CL 1. pants, “sabiedriskā kārtība” u.c.)
TA ir tā forma, kādā tiek izteikta viena vai otra tiesību norma (TA – trauks no kura smeļ tiesības). Parasti šī forma “rakstītajām tiesībām” ir rakstītā veidā, bet ir arī izņēmumi – kad tā var būt konkludenta (paražu jeb ieradumu tiesības). TA galvenā funkcija ir kalpot par pamatu juridisku lietu izlemšanai, lai panāktu taisnīga lēmuma pieņemšanu. Tiesību teorija atzīst šādus tiesību avotus:
Vispārējie tiesību principi, likumi (normatīvie akti), paražu tiesības, tiesu prakse, tiesību doktrīna. CL 2. pants kā TA atzīst likumus un paražu tiesības.
Bet ne visiem TA ir vienāda nozīme un kā pamatkritērijs to dalījumam ir vai tās ir vispārsaistošas tiesību normas, kas adresētas visiem tiesību subjektiem. Ja jā, tad tos uzskata par pamatavotiem. Kā pamatavoti tiek atzīti likumi un VTPr (kā tiesību sistēmas tradīcija un gars, kas izteikti likumā, tiesu praksē un doktrīnā) un paražu tiesības, bet kā palīgavoti - tiesu prakse un doktrīna. Citi autori arī paražu tiesības pieskaita pie pamatavotiem. Palīgavotu var atzīt kā pamataTA, bet pamatTA nevar pieskaitīt pie palīgavota), jo palīgavoti jāpakļauj tiesas kritiskam novērtējuma un pārbaudei.…
