Jebkura tiesību norma ir likumdevēja vai cita normas izdevējas apdomātas, mērķtiecīgas darbības rezultāts, jaunrades akts. Tiesību normu teksta un tā satura izzināšanu, reprodukciju un izvērtēšanu veic ar darbību kopumu, kas tiek apzīmēts ar terminu – interpretācija. Interpretācija kā likuma priekšrakstu satura noskaidrošana un noteikšana bija jau pazīstama Senajā Grieķijā, taču šīs darbības terminoloģiskais apzīmējums radies Senajā Romā. Likuma interpretētājs tolaik tika uzskatīts kā starpnieks starp izdoto likumu un reālās dzīves konkrētā fakta apstākļiem, uz kuriem jāattiecina likuma priekšraksturs. Pats likumdevējs likumus neinterpretē. Jau antīkajā pasaulē iezīmējās interpretācijas ietvari un robežas. Tās darbības un metožu problēma tika diferencēti attiecināta uz normas tekstu, saturu un mērķi. Vēlāk tika izstrādāti interpretācijas metodikas sistemātiskie, vēsturiskie un funkcionālie aspekti. Interpretāciju nevar pilnīgi veikt ar automatizētu informācijas apstrādes līdzekļiem – to var veikt jurists. Interpretācijas objekts ir normatīvais akts visumā, tā daļa vai atsevišķs pants. Tiesību sistēmas pamatelements ir norma. Interpretācija paver iespējamību reāli un pārbaudāmi ieviest normu piemērošanas praksē nacionālās tiesību sistēmas un starptautisko tiesību principus un tiesību vispārējās vai tā sauktās deklaratīvās normas.1 …
