Digitālā stāstīšana ir gan ar video palīdzību, gan fotogrāfiju. Lai gan video var parādīt emocijas kā tās patiesi tur izskatās, ar visu asariņu vai smaida atplaukšanu, manuprāt, veiksmīgāk tas notiek ar fotogrāfijas palīdzību. Arī senāk tika fotografēts, lai gan melnbalti, bet šeit nu katram savs- citiem krāsainās bildes vairāk pastāsta, citiem melnbaltās. Es uzskatu, ka tas atkarīgs no situācijas, jo, piemēram, kara zonās stāstu labāk „pasniegs” melnbaltā bilde, jo tad vairāk uzmanību pievērš detaļām, ne krāsām, bet Jaunā gada salūtu diez vai mēs vēlētos redzēt bezkrāsainu. Tāpēc jo tālāk iet stāstu stāstīšana savā attīstības gaitā, jo, manuprāt, cilvēkam jāiet līdz. Kā nekā nekas nepaliks labāks, ja tu pats tāds necentīsies kļūt. …
