Stāstu „Svešā māja” tā līdz galam arī nesapratu, iespējams tieši negaidīto beigu dēļ. Šajā stāstā visspilgtāk tiek parādīta laika un telpas robežu pārkāpšana. Visi šie Olīvijas pārdzīvojumi svešajā mājā likās tik īsti un patiesi. Es pat uz īsu brīdi neiedomājos, ka Andrejs varētu izrādīties dzīvs, līdz brīdim, kad viņš sveiks un vesels atvēra Olīvijai dzīvokļa durvis. Stāsts man likās pilnīgi sirreāls. Pēc šī stāsta izlasīšanas man to pat bija grūti aptvert, kā cilvēks, kas tikko vēl bija miris pēkšņi atkal ir dzīvs?
Mani šokēja tas, cik viegli autore ar dažiem vārdiem un teikumiem pilnībā var mainīt it kā jau zināmu cilvēku vai vietu. Cik maz vajag, lai mans priekšstats pilnībā mainītos. Sapratu, ka nekad nevari būt drošs ne par, ko un nevienu, pat laika un telpa var pilnībā mainīties vai pat izzust.
…
